Foto: Juris Smaļinskis

   Mērvalas rūnakmens bieži pieminēts arī citās, ne tikai ar rūnakmeņiem saistītās, grāmatās. Tas tāpēc, ka šis akmens ir neparasti informatīvs un stāsta krietni daudz par to, ko vikingi parasti darīja, kad tie devās uz austrumiem tirgoties.

   Ornaments ir gluži vienkāršs savā dizainā, bet raksturīgs šim rajonam. Parasta čūska ar lielām acīm, elegants krusts un Īru josta.

   Akmenim nav paraksta, bet tas visticamāk ir meistara Balles vai kāda viņa mācekļa darbs. Iespējams arī, ka māceklis ir piedalījies kādā ceļojoša darbnīcā, kuras meistars bijis Balle.

   Interesantākais, protams, ir vietvārdi, kas minēti uzrakstā. Uzraksts vēstī: „Sigrida cēla šo akmeni par piemiņu savam vīram Svenam, kas bieži burāja uz Semgallien (Zemgale) ar dārgu kuģi (te domāts kuģis, kas piekrauts ar dārgām precēm) apkārt Domesnaes (Kolkasrags).”

   Agrākie rūnu uzrakstu pētnieki kā Peringskioeld un Brocman domāja, ka tas bija par kaut kāda veida karadarbību kurā Svens bija piedalījies, bet vairāk ticams, ka Svens ir bijis vienkārši tirgotājs. „Sigla dyrum knaerri” var vienīgi nozīmēt „kuģot ar dārgām lietām”, un tas bija tas, ko viņi darīja braucot uz Zemgali kas tagad ir novads tuvu Rīgas līcim.

   Domesnaes (Kolkasrags) ir tālākais ziemeļu rags tieši pie ieejas Rīgas līcī. Rags turpinās jūrā vismaz 5 km kā ļoti bīstams zemūdens sēklis. Tas nozīmē, ka, lai kuģotu līcī, jāburā vairāk uz ziemeļiem lai tajā tiktu. Tas, ka Domesnaes (Kolkasrags) ir pieminēts, un ka Svens ir bijis te vairākas reizes, norāda uz to, ka Svens uzskatīts par godājamu vīru, kas bijis spējīgs tikt galā ar šāda ceļojuma grūtībām.

   Vēl Mērvalas rūnakmens mums stāsta, kā viņi burājuši ar savām Vikingu ēras “knar” (laiva). Šķiet, ka viņi devušies tieši uz austrumiem no Gotlandes tā vietā, lai kuģotu pa Somu jūras līci un gar Igaunijas krastiem, kas būtu daudz dabiskāk to laiku ceļotājiem.

   Semgallen (Zemgale) ir pieminēta arī sāgā par Ingvar den Vitfarne (Ingvar, kurš daudz ceļoja). Jauns būdams, viņs ticis turp nosūtīts iekasēt nodokļus.

   Rūnu akmens stāv pļavas vidū Selaoen salā tieši pirms nonākšanas Asa kapu laukā no Stallarholmen puses. Viss pakalns ir kā viens liels kapu lauks, un tikai dažu jardus no Mērvalas rūnakmens, paša kalna galā, atrodas lielāks akmeņu aplis. Tie var būt tie paši akmeņi, kas pieminēti senākos rakstos par tādiem akmeņiem kā Froejdenborg. Vārds iespējams nācis no vietējām ziņām, ka te netālu ir bijusi ļoti veca baznīca. Mērvalas rūnakmens virsa vietām ir nedaudz sabojāta, un tas varbūt dēļ uguns, kas kurināta uz akmens, kad tas gulējis zemē.

Avots: http://www.svenskarunstenar.net/sormland/so198mervalla.html / 
http://web.telia.com/~u58110628/so198mervalla.html, Staffan Blixt.

Domas...

   Ja mēs pameklētu informāciju par Mervalas rūnakmeni (Mervallastenen, Mervalla stone) gan internetā (latviešu lapās – vairāk kā skopas ziņas), gan citos rakstiskos avotos, ātri secinātu, ka par šo objektu tāpat kā par daudziem citiem (pasaulē plaši izplatīta prakse) ir atrodama galvenokārt viena un tā pati nokopēt-ielīmēt (copy-paste) tipa informācija, kas neskaitāmas reizes ir daudzu autoru (protams, uz vietām nebijušu!) pārrakstīta. Tajā pat laikā šī akmens nozīme Latvijas vēstures kontekstā ir vairāk kā svarīga, jo tas ir viens no vecākajiem un viens no retajiem „rakstiskajiem” avotiem, kuru ikviens var brīvi un netraucēti apmeklēt, apskatīt, digitalizēt un arī sajust. Diez vai tas ir iespējams ar citiem rakstu avotiem, kas glabājas arhīvos un vēl sazina kur.

   Šeit piedāvāju alternatīvu informāciju, kas ir paša pieredzēta un arī atšķirīga no līdz šim pieejamās. Ja esat nobrieduši apmeklēt unikālu ar Latvijas vēsturi saistītu kultūras pieminekli (un sevis cienošam Latvijas pētniekam tā būtu pati par sevi saprotama lieta), bruņojieties ar pacietību un rēķinieties ar zināmiem laika resursiem. Akmens nestāv baznīcas priekšā kā vai ielas malā (kā Sigtunas rūnakmeņi) un nav arī populārs tūrisma objekts, pie kura var piebraukt ar divstāvu autobusu. Man akmens atrašana interneta „džungļos” un pēcāk arī dabā prasīja teju vienu darba dienu. Bet nekādā gadījumā nebija žēl zaudētā laika.

   Esot jau uz vietas, likās, ka akmens „pelnījis” labāku „dzīvi”. Unikālais Latvijas (nē – Zviedrijas) kultūras piemineklis bija pamatīgi kūlā ieaudzis (nav kūlas tradīciju) un tikai, pateicoties aitām, vēl nav ieaudzis krūmājā. Arī metāla plāksnītē, kas vēstī par leģendāro vikingu Svenu, kas kuģojis ap Domesnes un Semgallen, vārdi ir krietni padzisuši. Akmeni atradu, pateicoties kādai kundzei, kas ir šo zemju īpašniece un liktenīgā kārtā gadījās īstā vietā un laikā. Turpat blakus ir vikingu kapulauks. Vai tajā apglabāts Svens? Tas ir jautājums vēsturniekiem.

   Varbūt nākamreiz dodoties uz kaimiņzemi ir jāpaņem līdz izkapts un jāsagatavo jauna plāksnīte? Diezin vai to darīs zviedri, jo viņiem tas ir tikai viens no diviem tūkstošiem rūnakmeņu ... Patiesībā, tas neprasītu nekādus resursus un „Eiropas naudas”. Tikai vēlmi un nelielu iniciatīvu rūpēties par saviemvēstures pieminekļiem. Tādas, lūk pārdomas par šo tēmu.

Juris Smaļinskis